Nepieciešamība pēc Centrāltirgus Rīgas rātē tika apspriesta jau 1909. gadā, bet Pirmais pasaules karš šos plānus atlika līdz pat 1922. gada 18. decembrim. Tad Rīgas dome pieņēma lēmumu par Centrālā pilsētas pārtikas tirgus celtniecību, jo Daugavmalas tirgus augošajai pilsētai bija kļuvis par šauru. Jaunā tirgus tapšana prasīja astoņus gadus.
Celtniecības darbi tika sākti 1924. gadā. Ēkas, kuras šodien kalpo par tirgus paviljoniem, un kļuvušas par neatņemamu Rīgas unikālo vaibstu, sākotnēji celtas Kurzemē, Vaiņodē kā vācu armijas gaisa kuģu – cepelīnu – angāri. Zem paviljoniem izbetonēja pagrabtelpas – divus hektārus lielu apakšzemes pilsētiņu ar eju 337 metru garumā. Divdesmit septiņas saldētavu kameras 1938. gadā spēja uzņemt līdz 310 000 kilogramu preču. Trīs apakšzemes tuneļi bija savienoti ar izejām kanālmalā. Virszemē preces izcēla kravas liftos.
Kad 1930. gadā svinīgi atklāja Rīgas Centrāltirgu, tas tika atzīts ne tikai par lielāko, bet arī par labāko un modernāko Eiropā. Dažādos laikos tas nemainīgi atradies pašā Rīgas sirdī, nereti saukts arī par pilsētas vēderu.
Trešā reiha okupācijas laikā tirgus teritorija tika izmantota kara vajadzībām. Divus paviljonus pārveidoja par vērmahta automašīnu dzinēju remontdarbnīcu, bet aiz sētas iekārtoja malkas uzglabāšanas laukumu “Adam Opel” vajadzībām.
1949. gadā Centrāltirgu pārdēvēja par Centrālo kolhozu tirgu, ko padomju prese slavēja kā labāko tirgu Padomju Savienībā.
1961. gada statistikā konstatēts, ka tirgū gadā pārdod līdz 200 000 tonnu gaļas, 768 000 litru piena, ap 7 miljoniem olu, vairāk nekā 9 tūkstošus tonnu kartupeļu, pāri par 8 tūkstošiem tonnu dārzeņu un gandrīz 5 000 tonnu augļu.
Visos laikos tirgus vienmēr ir bijis labklājības un pārticības simbols. Cauru gadu te netrūkst ko pirkt, te ir Rīgā plašākais un svaigākais zivju piedāvājums, kā arī konditorejas izstrādājumi, augļi un dārzeņi, garšvielas, medus, rieksti un vēl un vēl. Ik dienas daudz cilvēku te atrod arī citas sadzīvē un saimniecībā derīgas lietas, ziedus un stādus, kā arī ar sirds siltumu gatavotus rokdarbus.
Rīgas Centrāltirgus patiesi ir vesela izklaide. Ne velti tas ierauj virpulī, čalās, smieklos un daudzveidībā. Nemanot zūd aizspriedumi, jo redzam, ka tirgus ik gadu kļūst jaukāks, glītāks, godīgāks, atbildīgāks un mūsdienīgāks. Tas pulcē ļaudis, jo viņi zina, ka tieši šī ir tā izcilā vieta, kur atrast veselīgu un kvalitatīvu pārtiku, gūt iespaidus par Latvijas ēšanas un tirgošanās tradīcijām un kultūru.
Pārdzīvojis kapitālisma atdzimšanas skarbo realitāti, nu atkal „Rīgas Centrāltirgus” atradis savu vietu un atplaucis, pulcinot visdažādākos ļaudis vienuviet, kur pašā Rīgas centrā – krāsainākajā vietā pilsētā, var iegādāties gandrīz visu, bet jo īpaši – veselīgus, garšīgus, krāsainus un daudzveidīgus Latvijas lauku labumus.
1997. gadā tirgus teritorija, veidojot ar vecpilsētu vienu veselumu, tika iekļauta UNESCO „Pasaules mantojuma” sarakstā.
Centrāltirgum ir lieliska aura. To piešķir grandiozo paviljonu silueti un plašums. Paviljoni un to ansamblis ir ietvars, kas rada tirgus apveidu un kārtību. Taču tiem nebūtu tik lielas vērtības, ja visos laikos kopš 1930. gada nebūtu daudzo pārdot- un pirkt- gribētāju. Un, ja ir tie, tad tirgošanās vienmēr „iet no rokas”. Tai netraucē ne svelmainā saule, ne lietavas, ne bargais sals.